Кадр выше наш. Полное медиа с Facebook запрошено — подставим его сюда, как только приедет.
👇👇👇
13 GADI LIELBRITĀNIJĀ – UN MĒS GANDRĪZ VISU ZAUDĒJĀM. Es vairs nevaru… nopietni, es vairs nevelku. Desmitais gads esmu šeit, Lielbritānijā. Atbraucu no Latvijas 2013. gadā. Nodomāju: pastrādāšu pāris gadus, sakrāšu naudu, atgriezīšos mājās, uzcelšu māju. Kā visi. Kā visi, kas tolaik aizbrauca. Bet dzīve… nu… sanāca pavisam savādāk. Mani sauc Jānis Bērziņš. Mana sieva Līga ir ar mani. Dēls Kārlis šeit aug. Skola, draugi… un pašiem nemanot, Lielbritānija vairs nebija tikai darba vieta, bet kļuva par mājām. Pirms trim gadiem mēs izlēmām. Nopirkām dzīvokli. Ne gluži Mančestras centrā, drīzāk nomalē, mierīgā rajonā. Nekā īpaša. Vecāks… bet mūsējais. 350 000 mārciņu. Tobrīd tas šķita pareizs lēmums. Banka apstiprināja. Stabils darbs. Es celtniecībā, Līga loģistikā. Maksājums – apmēram 1 400 mārciņu mēnesī. Dzīvojām normāli… tas ir… samērā mierīgi. Bez greznības… bet varēja. Maksājām, vēl kaut ko uzkrājām, reizēm izgājām ar dēlu, nopirkām viņam ko. Parasta dzīve… tāda, kādu daudzi vēlas. Un tad… viss sāka brukt. Darbā sāka samazināt stundas. Teica: — Tas ir īslaicīgi. Tad atkal. Un atkal. No 10–11 stundām nokritām līdz 5–6. Dažreiz sūtīja mājās ātrāk. Alga uzreiz kritās. Līga strādā… bet ar to joprojām nepietiek. Sākām dzīvot no uzkrājumiem. Sākumā: tas pāries, mēnesis, divi. Pagāja seši mēneši. Pagāja gads. Un izdevumi nesamazinās: 2 400 £ – banka 220 £ – komunālie 100 £ – elektrība 40 £ – internets 900–1 200 £ – pārtika Plus bērns, skola, drēbes… Katru mēnesi… praktiski nulle. Sākumā uzkrājumi kusa lēni. Tad ātrāk. Tad… pazuda. Un tad sākās vissliktākais. Karte… mīnusā. Tad vēl viena. Tad es aizņēmos no ģimenes. Tad parāds bankā. „Samaksāsim, kad darbs uzlabosies.“ Bet tas nekad neuzlabojās. Pēc diviem gadiem… parāds: 62 162 mārciņas. Kad es ieraudzīju šo skaitli… nu… man vienkārši spēki beidzās. Tas vairs nebija „pāries“. Tā bija bedre. Es kļuvu par citu cilvēku. Negulēju. Mostos 3–4 no rīta. Guļu un skatos griestos.
