{{product.name}}
Sieva teica: "Tu neesi slims, tu vienkārši noveco."Es gandrīz viņai noticēju. Tas bija pirms sešiem mēnešiem. Mēs sēdējām uz balkona. Viņa dzēra kafiju. Es klusēju. Zināju, ko viņa domā. Zināju, ka viņa grib kaut ko pateikt. Beidzot viņa teica: "Jāni, tas ir normāli 52 gados. Visi vīrieši ar to saskaras." Es pamāju ar galvu. Pat pasmaidīju. Bet iekšā kaut kas salūza. Tajā brīdī sapratu: es kļūstu vecāks. Tas sākās pirms gada. Pirmo reizi nodomāju — esmu noguris. Strādāju visu dienu, izdzēru pāris aliņus. Normāli. Otro reizi — stress. Nogurums. Trešo reizi es vairs nevarēju sev melot. Kaut kas nav kārtībā. Vai zināt, kas ir pats sliktākais? Ne tas, ka nestrādā… tur. Pats sliktākais ir tas, kā uz tevi paskatās sieva. Ne ar dusmām. Ne ar pārmetumu. Ar sapratni. Un tā sapratne sāp vairāk par jebkuru pārmetumu. Jo tas nozīmē, ka arī viņa domā — tas esi tu tagad. Vecāks. Citiem vārdiem. Sāku dzīvot kā pensionārs jau 52 gados. Ceļos naktī uz tualeti — trīs, četras reizes. No rīta erekcijas nav. Vispār nav. Un ar laiku pierod. Darbā esmu aizkaitināms. Noguris. Sieva kaut ko saka — es asi atbildu. Bet vakarā sēžam kā sveši cilvēki. Viņa skatās savu seriālu. Es izliekos, ka lasu avīzi. Bet galvā tikai viens: es vairs nejūtos kā vīrietis. Meklēju internetā pulksten divos naktī. "Erektilā disfunkcija 52 gadi" "Kā atjaunot potenci" "Kāpēc nav erekcijas" Visur viens un tas pats: vecums, stress, liekais svars, alkohols. Atmet smēķēšanu. Notievē. Vairāk kustēties. Izmēģināju visu. Pametu smēķēt — izturēju divas nedēļas, tad atkal sāku. Nopirku vīriešu vitamīnus aptiekā — dzēru divus mēnešus. Nekas nemainījās. Pat aizgāju pie urologa. Man bija neērti pat ieiet kabinetā. Izdarīju izmeklējumus. Prostata nedaudz palielināta, bet "vecumam atbilstoši". Izrakstīja Cialis. "Tas jums palīdzēs." Pirmo reizi to paņēmu piektdienas vakarā. Nostrādāja. Godīgi sakot, biju priecīgs. Beidzot. Arī sieva pasmaidīja. Pirmo reizi pēc ilga laika. Domāju — varbūt viss tomēr
