👇👇👇
Es visu darīju pareizi. Aizbraucu no Latvijas uz Vāciju, lai sāktu labāku dzīvi. Un tomēr paliku ar nekā. Lūk, kas notika tālāk — un kāpēc es beidzot nolēmu par to rakstīt. Mani sauc Jānis Bērziņš. Man ir 34. Es esmu no Rīgas, bet jau piecus gadus dzīvoju Hamburgā. Pirms turpināt lasīt — teikšu vienu lietu. Es nekad nerakstīju šādus ierakstus. Vienmēr domāju, ka katram savu problēmu pietiek. Bet vairāki cilvēki, kuriem pastāstīju šo stāstu, teica: "Jāni, uzraksti. Varbūt kādam palīdzēs." Tāpēc — lūk. Es uzaugu Rīgā. Tēvs strādāja rūpnīcā Jelgavā. Māte — skolā. Parasta latvju ģimene. Ne nabadzīgi, ne bagāti. Vienkārši cilvēki, kas strādā, maksā rēķinus un dzīvo tālāk. 25 gadu vecumā es, tāpat kā daudzi, aizbraucu uz Vāciju. Ne tāpēc, ka dzīve bija slikta — vienkārši gribēju vairāk. Valodu mācījos pats, no YouTube un darbā. Sāku strādāt par operatoru ražotnē Hamburgā. Pēc trim gadiem — vecākais operators. Maiņu darbs, stabilitāte, normāla alga. Es nekad nebiju bezatbildīgs ar naudu. Īrēju vienistabu dzīvokli Harburgā — kluss rajons, ne centrs. €950 mēnesī. Braucu ar veco Volkswagen Golf. Gatavoju mājās. Bārā — reizi pāris nedēļās. Šķita, ka viss ir labi. Uz rokas — apmēram €2,400. Īre — €950. Nebenkosten — €180. Gāze un elektrība — līdz €220 ziemā. Degviela — €110. Auto apdrošināšana — €82. Pārtika — centās iztikt ar €200. Telefons — €25. Internets — €35. Datora maksājums — €22. Kopā — apmēram €1,900 tikai lai pastāvētu. Palika €400–€500. Ja nekas negadījās. Bet kas vienmēr gadījās. Februāris — TÜV, €310. Aprīlis — zobs, pie Kassenzahnarzt rinda uz diviem mēnešiem, devos privāti — €210. Jūnijs — saplīsa ledusskapis, saimnieks teica "jūsu atbildība" — €130. Katra mēneša beigās es atvēru Deutsche Bank un domāju: nu labi, vēl viens mēnesis izdzīvots. Tā pagāja trīs gadi. Septembrī sāka klīst baumas. Smēķētava, ģērbtuve. "Dzirdēju, ka galveno līgumu neatjaunos." Oktobra sākumā mūs visus sapulcināja ceхā. HR stāvēja ar papīru rokās un runāja par "Umstrukturierung",
