Education: The Key to Success and Personal Development
Es skatos telefonā un neticu savām acīm. Paziņojums ekrāna augšdaļā nogrieza kā ar žileti: „Moena kungs, jums ir 72 stundas laika pirms tiesu izpildītājs apķīlā jūsu mantu.” Es precīzi atceros to brīdi, kad mana dzīve uz visiem laikiem mainījās. Mani sauc Henriks Moens. Man ir 38 gadi. Dzīvoju Rīgā, Purvciema apkaimē, kopā ar savu sievu Sirli un mūsu diviem bērniem — 6 gadus veco Anu un 4 gadus veco Lūku. Esam dzīvojuši Latvijā visu savu dzīvi. Ar Sirli apprecējāmies jauni un uzreiz sākām būvēt kopīgo dzīvi no nulles. Sākumā īrējām dzīvokli un darījām jebkuru darbu — viņa administrācijas jomā, es par kurjeru. Pēc dažiem gadiem sapratām, ka gribam kaut ko savu, drošas mājas mūsu ģimenei. Pirms 7 gadiem nolēmām nopirkt nelielu dzīvokli ar balkonu Purvciemā. Cena bija 185 000 eiro. Samaksājām nelielu pirmo iemaksu, un ikmēneša hipotekārā kredīta maksājums bija apmēram 870 eiro. Bija grūti un saspringti, bet mēs cīnījāmies un tikām galā. Es strādāju par kurjeru privātā loģistikas uzņēmumā, un Sirle strādāja administrācijā. Viss gāja diezgan labi — līdz brīdim, kad viss sabruka. gada sākumā mans uzņēmums saskārās ar finansiālām grūtībām, un mani štatu samazināšanas dēļ atlaida. Pirmos 6 mēnešus dzīvojām no mūsu uzkrājumiem un Sirles algas. Tad uzkrājumi beidzās. Mēģināju atrast jebkādu darbu, ņēmu papildu braucienus un darīju visu, ko piedāvāja, bet ar to vienkārši nepietika augsto dzīvošanas izmaksu un kredītmaksājumu segšanai. Sākām kavēt maksājumus. Vienu mēnesi. Trīs mēnešus. Astoņus mēnešus. Banka man zvanīja katru dienu. Tad nāca ierakstītas vēstules ar pēdējiem brīdinājumiem. Visbeidzot — pēdējais termiņš. Parāds: 28 450,67 eiro. Ja nesamaksim līdz termiņa beigām, sāksies piedziņas process. Mēs zaudēsim dzīvokli. Un tagad šis: 72 stundas. Paliku nekustīgi stāvam dzīvojamās istabas vidū ar trīcošu tālruni rokā. Sirle ienāca no virtuves. Viņa paskatījās uz mani un kļuva pavisam bāla. — „Henrik? Kas notika?” Es nespēju izdvest ne vārda. Vienkārši p
