Кадр выше наш. Полное медиа с Facebook запрошено — подставим его сюда, как только приедет.
Spēlēts šeit ➡️➡️➡️
💔 ES NEAIZBRAUCU NO LATVIJAS. ES VIENKĀRŠI IZGĀJU NO MĀJĀM, LAI IZDZĪVOTU… UN IEKĻUVU ELLĒ 💔 Mani sauc Kaspars Ozols. Man ir 34 gadi. Dzimis mazā ciemā Latgalē — īstajā Latvijā, kur sapņi nomirst jau bērnībā. 23 gados aizbēgu no mājām. Nekāds varonis nebiju. Vienkārši sapratu: palikšu — nosprāgšu no bezizejas. Līdzi bija Elīna. Viņai 24. Abi no sagrautām ģimenēm: tēvs dzēra, māte strādāja divos darbos, brāļi sēdēja par niekiem. Nākotnes — nulle. Braucām uz Rīgu. Tā dara visi. Visi domā: «Rīgā var izsisties». Sīka viendzīvokļa istaba brežņevkā Ķengaragā — paneļuka, kur pat policija brauc pa pāriem. Matracis uz grīdas. Ledusskapis rēc skaļāk, nekā atdzesē. Galds no ss.lv par 15 eiro. Divi mugursomas un 400 eiro, savākti no radiem un draugiem. Loģistikas noliktava — 11–12 stundas dienā. Kastes pa 30–40 kg. Mugura krakšķ. Ceļi klikšķina. 30 gados jau staigāju kā vecis. Noliktavā mani sauca «mūžīgais» un «pensionārs». Elīna — tīrīšana birojos naktīs. Ķīmija, kas apēd rokas. Aukstums piecos no rīta. Nāca mājās, oda pēc hlora un asarām. Nauda nekad nesanāca. Īre 430–480 €. Plus apkure. Ziemā rēķins par siltumu sita kā sitiens pa vēderu. Ēdiens no Maxima — mēneša beigās rinda pēc akcijas makaroniem un konserviem. Rīgas Satiksme mēnešbilete — svēta. Pārējais: parādi, nokavēti rēķini, zvani no piedzinējiem un pārvaldnieka. Draugi? Pazuda viens pēc otra. «Kaspar, tu vienmēr esi šausmās». «Kaspar, sazināsimies». Neviens vairs nezvanīja. Ģimene? Māte: «Pats meklēji, pats aizbrauci». Kontakts aptrūka. Kādu vakaru pie durvīm stāvēja kaste. Kaimiņš, vecis ap 75, klusām atstāja šķīvjus un divas segas. Uz lapiņas greizi: «Skaties, dēls. Mums vairs nevajag». Atvēru durvis apakšbiksēs, neskūts, ar zilumiem zem acīm līdz zodam. Kauns dedzināja stiprāk par izsalkumu. Kastē vēl bija savīta lapiņa: — Pamēģini šito. Dažreiz dzīve mainās vienā naktī. Neticiu. Izmetu. Gāja gadi. Pelēki novembri. Slapjš sniegs. Elīna sal
