darqelo.com
Kundze Bērziņa, jums ir atlikušas 72 stundas līdz piespiedu izpildei. Es precīzi atceros to brīdi, kad mana dzīve uz visiem laikiem mainījās. Mani sauc Elīna Bērziņa. Man ir 34 gadi. Es dzīvoju Rīgā kopā ar savu vīru Jāni un mūsu 6 gadus veco meitu Lauru. Mēs vienmēr esam sapņojuši par savu māju. Es strādāju par medmāsu pilsētas slimnīcā, Jānis bija auto mehāniķis nelielā darbnīcā. Mēs pelnījām pieticīgi, bet godīgi. Pirms 6 gadiem mēs pieņēmām dzīves lielāko lēmumu — nopirkām mazu māju ar dārzu Rīgas nomalē par 235 000 eiro. Ņēmām hipotekāro kredītu, ikmēneša maksājums bija aptuveni 1 100 eiro. Bija grūti, bet mēs tikiām galā. Viss gāja labi — līdz viss sabruka. 2025. gada sākumā Jāņa darbnīca tika slēgta. Viņš pats cieta avārijā un zaudēja iespēju veikt fizisku darbu. Mana medmāsas alga un nelielie pabalsti vairs nesedza pat parastās rēķinus un viņa zāles. Mēs sākām iegrimt parādos. Viens mēnesis. Trīs mēneši. Astoņi mēneši. Swedbank zvanīja man katru dienu. Tad nāca tiesas ierakstītās vēstules. Un beigās tiesu izpildītāja galīgais termiņš. Parāds: 47 850,30 €. Ja mēs nesamaksāsim laikā, sāksies piespiedu izpilde. Mēs zaudēsim māju. Un tagad bija atlicis tikai 72 stundas. Es stāvēju virtuvē kā sastingusi, telefons drebēja rokā. Jānis ienāca. Ieraudzīja manu seju. — „Elīna? Kas noticis?“ Es parādīju viņam dokumentu. Viņš neko neteica. Apsēdās man blakus, paņēma manu roku. Un tā mēs sēdējām klusumā, skatoties sienā. Laura bija savā istabā. Mēs dzirdējām viņas kluso balsi, kad viņa spēlējās ar lellēm. Visu laiku domāju: pēc trim dienām viņai vairs nebūs savas istabas. Šī doma mani iznīcināja. To nakti es neguļēju. Es gulēju pēc smagas maiņas un skatījos griestos, cipari griezās galvā. 47 850,30 €. Un nekādas cerības. Ap pulksten 3 naktī es paņēmu telefonu. Ritināju TikTok, patiesībā neko neredzot. Viens video. Otrs. Un pēkšņi uzdūros kaut kam dīvainam. Sieviete stāstīja, kā viņa nomaksājusi milzīgu parādu, spēlējot vienā aplikācijā. Godī
