El arte del diseño: de la idea a la realización
Īres parāds: 660 €. Kontā: 24 €. Mani sauc Ilze Ozoliņa. Man ir 38 gadi, esmu dzimusi Valmierā, bet jau vienpadsmit gadus dzīvoju Cēsīs. Strādāju par istabeni viesnīcā “Katrīna” – tīru numurus, gaiteņus un koplietošanas telpas. Viena pati audzinu savu deviņus gadus veco meitu Elzu. Parastā mēnesī kopā ar algu, uzturlīdzekļiem un ģimenes valsts pabalstu man sanāca ap 850 eiro. Īre vien maksāja 330 eiro. Tad vēl nāca autobusa mēnešbiļete, elektrība, ūdens, apkure, pārtika no “Maximas” un vecā Citadeles patēriņa kredīta ikmēneša maksājums. Atmaksāt vēl bija palikuši ap 4 100 eiro. Katru mēnesi no konta automātiski tika novilkti 110 eiro, pirms vispār paspēju paskatīties, cik tur palicis. Mēneša beigās tik tikko savilku galus kopā. Dažreiz nesanāca pat tas. Kad manā Swedbank kontā palika mazāk par 50 eiro, krūtīs viss savilkās. --- Viesnīcā atcēla vairākas lielākas grupu rezervācijas. Maiņu pēkšņi kļuva mazāk, un manu darba līgumu uz noteiktu laiku nepagarināja. Reģistrējos NVA kā bezdarbniece. Taču pirms tam pārsvarā biju strādājusi sezonas darbus, tāpēc par mani bezdarba apdrošināšanas iemaksas nebija veiktas vismaz 12 mēnešus pēdējo 16 mēnešu laikā. Bezdarbnieka pabalstu nesaņēmu. Divus mēnešus nevarēju samaksāt ne īri, ne kredīta maksājumu. Ar dzīvokļa saimnieku biju runājusi divas reizes, pirms viņš vērsās pie advokāta. Otrajā reizē viņš vairs negribēja neko dzirdēt. Kādu rītu pastkastē atradu divas aploksnes. Atvēru tās turpat kāpņu telpā, vēl nenovilkusi jaku. Viena bija no Vidzemes rajona tiesas Cēsīs – pavēste lietā par īres parāda piedziņu un izlikšanu no dzīvokļa. Otra – no Citadeles: pēdējais brīdinājums par maksājuma kavējumu. Termiņi. Summas. Viss melns uz balta. Atgriezos dzīvoklī un uztaisīju sev kafiju. Tajā vakarā Elza pajautāja, vai viss ir kārtībā. Atbildēju, ka jā. Kopš tās dienas ik vakaru, tuvojoties pastkastei, palēnināju soli. --- Līga jau gadiem dzīvo tajā pašā kāpņu telpā, kur mēs. Viņas vīrs pagājušajā gadā zaudēja darbu kokapstr
